Daiga Kalinka
…es esmu cita…
Šī ir mana trešā grāmata. Nedaudz citāda grāmata. Jo es pati esmu cita. Es esmu cita savās domās, sajūtās, darbos, emocijās, pārliecībā un rīcībās. Gribas domāt, ka esmu mazlietiņ gudrāka, labāka, viedāka, mierīgāka. Gribas dzīvot lēnāk, saredzēt vairāk un sadzirdēt īpašāk. Ir pienācis laiks, kad viss šai pasaulē šķiet ļoti vērtīgs. Puķes smaržo ar pārpasaulīgu smaržu un pilnmēness šūpojas laika vārtos. Zvaigznes košāk krīt un dzērves smeldzīgāk kliedz, un saullēkts tik ļoti ātri par saulrietu kļūst. Tas, kas pa vidu – košs mirklis vien. Tik ļoti gribas
to mirkli izdzīvot, izbaudīt, būt! Būt pašai!
Grāmatā 99 mani mirkļi.
Es esmu cita. Ar tiem pašiem caurspīdīgajiem, trauslajiem un jaudīgajiem spārniem, bet cita.

 Ilze Lecinska, Džoakino Lanca Tomazi

Vienā likteņdejā savijušies mūži

Vai neizlēmīgais Džuzepe būtu uzrakstījis savu vienīgo romānu, ja ­ne­būtu Aleksandras noteiktības? Iespējams, ka nē. “Trīcošā dvēsele” — tā savu meitu, psihoanalītiķi, raksturoja Itālijas karaliskā dziedātāja Alise ­Barbi, kuras muzikālais sniegums un personība spēja sajūsmināt Johannesu Brāmsu. Vai romānu pēc autora nāves publicētu, ja par to nebūtu parūpējušies atraitne un abu adoptētais dēls Džoakīno? Vis­ticamāk, ka nē… Tad mums visiem trūktu iemīļotā intelektuālā bestsellera, kuram ir īpaša vieta Latvijas kultūras vēsturē, kā arī aizraujošās Viskonti filmas, par kuru jūsmo kinomīļi visā pasaulē! Mīlestība spēj visu. Pat neiespējamo.

Pirms 88 gadiem satikās dižciltīgas itāliešu dzimtas atvase — rakstnieks Džuzepe Tomazi di Lampedūza ar Vidzemes ietekmīgākās muižnieku dzimtas baronesi Aleksandru fon Volfu un Stāmerienas gleznainā apkārtne sniedza pasaulslavenā romāna “Gepards” autora iztēlei tik nepiecie­šamā miera, klusuma un apceres iespēju. No Sicīlijas klinšainās un Vidzemes mežiem apaugušās ainavas skatītā epizode atklāj notikumiem un pārdzīvojumiem bagātu laikmetu. Viens no tā sākuma punktiem ir “mākslinieka ­Jozefa Tomasi” un “mājsaimnieces Aleksandras Wolff” izraksts no laulību reģistra par Latvijas pareizticīgo Vissvētās Dievmātes Pasludināšanas ­baznīcā Rīgā 1932. gada 24. augustā noslēgtām laulībām. Baznīcas virs­mācītāja Aleksandra Makedonska drosme savienot ar svētajām laulības ­saitēm divus intelekta un gara aristokrātus ir ne vien sekmējusi abu dzīvesbiedru talanta uzplaukumu, bet arī ierakstījusi mājīgo, klasicisma formās celto Rīgas koka baznīciņu, līdzīgi kā romantisko Stāmerienas pili, gan ­tūrisma, gan pasaules literatūras vēstures kartē.

Ojārs Spārītis,

Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents,

Latvijas Mākslas akadēmijas profesors

Gulbenes novada dzejnieki

Baltās dzejas valsis

Baltās dzejas valsis ir savijis vienā krājumā senus draugus un domu biedrus – 23 Gulbenes novada dzejniekus. Ir prieks par to, ka radošais gars arvien ir dzīvs, un dzejas kopkrājums atspoguļo tikai nelielu daļu no mūsu puses cilvēku sarakstītā. Paldies Ivetai Krūmiņai par grāmatas sastādīšanu, par rosinājumu un arī par atbalstu autoriem. Dzejas krājuma romantiskajā noskaņā palīdz iejusties grāmatas vāka krāšņais foto. Tā autore ir Inga Lapse. Un tad seko jaukākais- pāršķirot lappusi pēc lappuses varam izjust, cik pārsteidzoši dažādi “balto” savās rakstītajās rindās izsaka dzejnieki. Tā sagriežas BALTĀS DZEJAS VALSIS. Lai tas dara dzīvi skaistāku visiem dzejas draugiem!

Ilona Vītola, Vītola izdevniecības redaktore.

Jānis Poruks

Dziedi jel!

Gulbenes novadā šūpulis ir kārts vairākiem izciliem mūsu tautiešiem. Viens no tiem ir Druvienā dzimušais un augušais rakstnieks un dzejnieks Jānis Poruks (1871–1911). Viņš ir sava ceļa gājējs, kurš ir atstājis dziļu nospiedumu kā latviešu literatūrā, tā druvēniešu dvēselēs, jo rakstnieka un dzejnieka darbos atspoguļojas Druvienā un tās apkārtnē rastie prototipi.

Viņa darbi turpina dzīvot no paaudzes paaudzē. Ikviens no mums ir līdzpārdzīvojis prozaiķa atpazīstamākajiem darbiem — “Pērļu zvejnieks”, “Kauja pie Knipskas”, “Kukažiņa” — un, reizi no reizes, tos pārlasot, gūt arvien jaunas atziņas un dzīves patiesības.